Eseja “Autora redzējums fotožurnālistikā”.

by sinfoto

Katra fotogrāfija, kas tiek uzņemta, ir vairāk vai mazāk autora redzējums uz pasauli, realitāti. Subjektīva. Jo tieši autors izvēlas, ko fotogrāfēt, kā fotogrāfēt, ko iekļaut kadrā un ko nē, kam pievērst uzmanību, ko akcentēt, izcelt utt. Līdz ar to, manuprāt, fotožurnālistika kļūst relatīva- fotogrāfiju vai attēloto var pasniegt un interpretēt dažādi.

Es savu gala izvēlējos saistīt ar Jelgavas promenādi. Man tā liekas kā maza, zaļa miera osta pilsētas vidū, kurā var peldēties, skriet, atpūsties, lasīt grāmatas, tikties ar draugiem, vizināties ar katamarāniem un laiviņām, rīkot pikniku utt. Vairāk cilvēku šeit noteikti var manīt vasarā, kad ir siltāks un cilvēki vairāk laika pavada ārā – pie dabas, taču aizmukt no pilsētas trokšņiem un steigas šeit var jebkurā gadalaikā. Interesanti, ka šai mazajai, zaļajai “vietiņai” ir ļoti izteikta robeža – blakus un visapkārt ielas, mašīnas, cilvēki.

Iespēja, kur atpūsties un izvēdināt galvu Jelgavā ir. Bet, vai cilvēki izmanto šīs iespējas? Pilsēta ir tik daudz investējusi šīs teritorijas izveidē, domājot un rūpējoties par saviem iedzīvotājiem, lai mums būtu kur atpūsties, uzņemt spēkus, mazliet norobežoties no pilsētas steigas un skaņas. Vai mēs – sabiedrība – to izmantojam? Vai cilvēki izmanto sniegtās iespējas? To arī centos noskaidrot gan apskatot šo atpūtas vietiņu, gan meklējot cilvēkus un pētot viņu nodarbes promenādē ar jautājumu sevī – vai cilvēli novērtē un izmanto viņiem sniegtās iespējas?

Rolāns Barts „Piezīmēs par fotogrāfiju” raksta par personisko saviļņojumu un emocijām, kas vispār rodas pirms fotogrāfijas tapšanas – tieši ar personiskām sajūtām un vīziju par esošo es piegāju savām fotogrāfijām un idejai. Par pamatu ņemot tieši savas emocijas, jo sākumā likās, ka visiem, tāpat kā man, šī promenāde liekas lieliska vieta, kur atpūsties, uzkrāt spēkus un pat izklaidēties.

David Bate grāmatā „Photography. The key concepts” raksta, ka realitāte katram ir tas, kam paši tic. Tāpat arī realitātē iekļaujas tas, ko cilvēki gribētu, lai pastāv. Tad es aizdomājos par to, ka varbūt šī zaļā un mierīgā vietiņa pilsētas centrā nav nemaz tik mierīga un zaļa? Varbūt es tikai gribu, lai tā ir. Varbūt es uz šo vietu skatos tā, bet citi citādāk? Varbūt citi šo vietu redz kā vienkāršu, ierastu pilsētas daļu? Varbūt kādam šī vieta izraisa netīkamas emocijas? Saprotu, ka mans skatījums uz šo vietu ir subjektīvs. Tā kā fotogrāfējot kadrus gala darbam, vados pēc savām emocijām, rodas jautājums – arī manas fotogrāfijas līdz ar to kļūst subjektīvas? Bet es taču it kā fotogrāfēju realitāti – neko nepielieku, neko neatņemu. Un tomēr – vai tās ir subjektīvas? Cik subjektīva tādā gadījumā ir pati fotožurnālistika?

Arī Susan Sontag grāmatā „On photography” raksta, ka realitāte vienmēr ir tikusi interpretēta – jau kopš filozofa Plato. Fotogrāfijās agrāk redzēja realitāti bildes formā, bet tagad bilde ir kā realitāte, tā ilūzija. Atkal rodas vairāki jautājumi – ja fotogrāfija var būt gan realitāte (kas ļoti der fotožurnālistikai), tā ilūzija, kā gan lai cilvēki, mēs, sabiedrība to spējam atšķirt? Kā lai zinam, ko un kā varam uztvert?

John Bergen grāmatā „About looking” raksta, ka fotogrāfija nav tikai attēls, bilde un reālā interpretācija, tā ir arī pēdas un pierādījumi (gluži kā pirktu vai pēdu nospiedumi). Gan fotokamera, gan cilvēka acis redz/reģistrē attēlus, apkārt notiekošo, taču tikai kamera var tos tiešām fiksēt. Šis nejauši izlasītais apgalvojums par acīm un fotokamerām manī raisa mazliet citas pārdomas – ja reiz es to redzu (ar acīm), es to varu piefiksēt ar fotokameru. Ja reiz es to redzu un esmu piefiksējusi – tas ir kaut kas reāls. Ja reiz es to varu redzēt, kādēļ gan citi to nevarētu redzēt? Ja reiz to redzu gan es, gan citi un tas ir reāls – tas ir objektīvs? Nevis subjektīvs? Lai gan  arī pirms tam rakstīju, ka neapstrādāta fotogrāfija ir reāla, mainās tikai tas, kā autors to ir pasniedzis – tātad tomēr subjektīvi.

Clive Scott savā grāmatā „The spoken image” raksta, ka mums vajadzētu atcerēties – fotogrāfijai (lai arī kāda veida vai satura šī fotogrāfija būtu) ir patiesa vērtība, kas ejot laikam un palielinoties cilvēku nezināšanai par pagātni, pauž un atspoguļo realitāti, palielina mūsu zināšanas par notikumiem. Autors raksta, ka fotogrāfijas kļūst par diva veida dažādiem dokumentāliem pierādījumiem – tās ir vēstures liecības un fotogrāfijas vēstures liecības. Līdz ar to, ir jāpieņem, ka vakar, šodien, rīt uzņemtās fotogrāfijas pauž informāciju par tagadni, mūsdienās notiekošo utt. – pēc pāris simtiem gadu skolēniem skolās, mācot par mūsu laiku, rādīs tagad uzņemtās fotogrāfijas (gluži tāpat kā mums rāda vēl senāk uzņemtās, lai izprastu vēsturi un dzīvi agrāk) – būtu taču labāk, ja šīs fotogrāfijas attēlotu patiesu realitāti, nevis safabricētu skatu uz notiekošo.

Mūsdienu iespējas ļauj ļoti viegli manipulēt ar fotogrāfijām – ir izgudrotas neskaitāmas programmas un aplikācijas, ka ļauj labot, mainīt, safabricēt fotogrāfijas, tādēļ mūsdienās, ieraugot kādu, piemēram, attēlu ar ļoti skaistu ainavu, bieži vien rodas jautājums – vai tas ir īsts? Vai tāda vieta pastāv? Vai tā ir tikai kāda autora iztēle? Manipulešāna ar fotogrāfijām notiek jau ilgu laiku – agrāk drukātajos medijos tika publicētas safabricētas fotogrāfijas, lai sabiedrībai paustu, piemēram, valdības slavinošu informāciju. Taču šī informācija bija nepatiesa, un kas gan žurnālistikai ir svarīgāks, ja ne patiesa informācija? Mūsdienu manipulāciju vidē sabiedrībai ir svarīgi zināt, ka tas, ko viņi lasīs medijos un redzēs klāt pievienotajās fotogrāfijās, ir īsts un patiess.

Liela nozīme, manuprāt, ir arī tam, kā šī subjektivitāte izpaužas fotožurnālistikā un fotogrāfijās kā tādās. Ja subjektīvas ir tikai autora emocijas, domas par kādu konkrētu notikumu, vietu, cilvēku, autors bieži vien vadīsies pēc tām (piemēram, patīk – fotogrāfē!, liekas, ka labi izskatās – fotogrāfē!, šeit var labi redzēt notikumu attēlojumu – fotogrāfē! utt.). Problēma, manuprāt, rodas tad, ja autors fotožurnālistikā izteikti apzināti izmanto savu subjektīvo skatījumu un iespējas, piemēram, apzināti „nogriezt” kaut ko no kadra, kas pauž būtisku informāciju par patiesību, tāpat arī ar cita veida apzinātu manipulēšanu ar vidi, zinot, ka fotogrāfija neattēlos gluži patieso ainu un tie, kas redzēs fotogrāfiju, var saņemt mazliet maldinošu informāciju un priekšstatu par esošo. Tas, protams, arī ir atkarīgs no autora sirdsapziņas, atļautajiem standartiem un fotogrāfiju mērķa, taču, manuprāt, fotožurnālistikai vajadzētu būt maksimāli patiesai (gluži tāpat kā vienkārši žurnālistikai), subjektīvo daļu atstājot tikai un vienīgi emocijās, nevis autora rīcībā. Subjektīvās emocijas uz pasauli, realitāti, fotogrāfiju varētu būt ļoti grūti „izslēgt” – mēs visi esam cilvēki, kas jūt, redz, domā, ir izveidojuši priekšstatu par lietām un notikumiem, taču samazinot šo subjektīvo emociju daudzumu līdz minimumam un fotogrāfējot, attēlot notiekošo pēc iespējas patiesāk – tā, manuprāt, būtu jādarbojas fotožurnālistikai.

/Sintija Liepiņa, 90.grupa

Advertisements