world around us

Sintija Liepiņa

LATVIJAS SIMTGADES SVINĪBAS IR SĀKUŠĀS

Lai gan Latvijas valsts simtgadi piedzīvos nākošajā – 2018.gadā, apaļās jubilejas svinības sāktas jau šī gada maijā. Svinības, kas kopumā ilgs piecus gadus, iekļaus vērienīgu pasākuma programmu ar uzsvaru uz notikumiem, kas bijuši būtiski valsts veidošanās laikā.

1918.gada 18.novembris ir datums, kurš zināms ikvienam latvietim. Tieši šajā datumā tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība, kuru aizvien katru gadu atzīmē 18.novembrī. Nākošajā – 2018.gadā – apritēs tieši simts gadi kopš Latvijas valsts pirmās neatkarības pasludināšanas. Pirmais valsts neatkarības posms gan ilga līdz 1940.gadam, kad tā laika PSRS karaspēks iebruka Latvijā, taču šis neatkarības posms pierādīja – Latvija var! Un tieši šo sajūtu – mēs varam! Mēs esam brīvi! Mēs esam sev! – katru gadu rada 18.novembrī noliktās svecītes, ziedi, salūts debesīs un Latvijas karodziņu piespraudes pie apģērba.

Simtgades svinības tika atklātas šī gada maijā ar Iekšlietu ministrijas ierosinātu akciju „Apskauj Latviju”, kuras laikā ar Latvijas robežu tika veidota simboliska Latvijas garīguma sardze un pierobežā stādīti ozoli. Lieliska ir iniciatīva, kurā tiek aicināts ikviens Latvijas iedzīvotājs iestādīt savu ozolu un atzīmēt tā atrašanās vietu interaktīvā kartē.

Kopumā piecu gadu svinību laikā paredzēta bagātīga pasākumu un notikumu programma – plānots ieviest jaunus tūrisma maršrutus ģimenēm ar bērniem, atjaunot vēsturiskas un simboliskas ēkas, Mežaparka Lielās estrādes un Daugavas stadiona rekonstrukcija, veidot filmas, grāmatas un izstādes par Latvijas vēsturi, spēcināt Baltijas valstu sadarbību, palielināt vietējo uzņēmēju konkurētspēju globālajā tirgū, veicināt tūrismu u.c. Svētku programma ir tik plaša, ka ticu – katrs atradīs sev interesējošu vai vērtīgu pasākumu vai aktivitāti.

Par galvenajām vērtībām apaļo valsts svētku laikā izvirzīti bērnu un jaunieši, infrastruktūra un kultūrvide, sabiedrības saliedēšana un paaudžu vienošana, publiskās vēstures aktualizēšana un Latvijas tēls, atbalsts uzņēmējiem un norises novados, kā arī īpaši simtgadei veltīti jaundarbi.

Latvijas simtgades svētku programmas papildināšanā aicinātas dažādas organizācijas, pašvaldības un ikviens Latvijas iedzīvotājs. Ikviens no mums var piedalīties svētku programmas paplašināšanā un līdz ar to arī jubilejas sajūtas radīšanā. Ja nav vēlmes iesaistīties lielos pasākumos, ikviens no mums spēj radīt šo īpašo svētku sajūtu pats sev – mājās, darbā, prātā un sirdī.

Lai gan apaļo svētku svinēšana ilgs līdz 2021.gada janvārim, valsts jubilejas programmas kulminācija paredzēta 2018.gada 18.novembrī – dienā, kad apritēs tieši simts gadi kopš pirmās Latvijas neatkarības pasludināšanas. Diena noteikti būs īpaša ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš Latvijas brīvību tur augstā vērtē.

Kopumā valsts simtgades pasākumu norisei piešķirti 22,3 miljoni eiro no valsts budžets, kas veido trīs eiro no viena valsts iedzīvotajā gadā, kā arī 0,06 procentus no valsts kopējiem izdevumiem.

Ar pilnu Latvijas simtgades pasākumu programmu var iepazīties: http://lv100.lv/

Advertisements

KĀPĒC STUDĒJU ŽURNĀLISTIKU UN AR KO ESMU LIELISKA

 

Šis ir laiks, kad daļa no mums uzsāk vai turpina darba gaitas, daļa studiju procesā pāriet uz augstāku kursu, bet daļa no mums tikai izvēlas vēl, ar kuru nozari saistīt savu dzīvi vai vismaz studiju gadus.

Es vēlos pastāstīt par sevi un savu izvēlu, ko veicu pirms pāris gadiem, izvēloties savu studiju programmu.

1

Tā esmu es vasarā, kad iesniedzu dokumentus žurnālistikas studijām. Es par savu izvēli jau biju pārliecināta vairākus gadus iepriekš, tādēļ šāds solis likās pilnīgi loģisks – es zināju, ka man patiks, ka man derēs, ka es piestāvēšu šai nozarei un nozare – man.

2

Pirmā lieta, kas mani mudināja izvēlēties šo studiju programmu (un arī nākotnes profesiju), bija mana nepārvaramā tieksme runāt un izteikties. Bet par tēmu. Ar viedokli. Vienmēr esmu mīlējusi izteikt viedokli par jebkuru tematu, kuru pārzinu. Tāpat arī ar diskusijām – ja man un Tev nesakrīt viedoklis – jo labāk! Tu man dod iemeslu mēģināt Tevi pārliecināt par manu taisnību! Bet ne tā uzstājīgi – tikai izbaudot diskusiju. Es spēju pieņemt atšķirīgus uzskatus.

3

4

Esmu izveidojusi sev prātā divus scenārijus žurnālista darba videi. Viens no tiem ir liels, skaists, plašs ofiss, kurā mans darba galds ir mans templis – iekārtots tā, lai es justo šo vidi kā savējo.

5

Otrs scenārijs – es dzīvoju dinamikā. Rakstu kafejnīcā, mājās, uz soliņa un sabiedriskajā transportā. Laiks ir maz, darba – daudz! Es mīlu dinamiku un ticu, ka šādu ikdienu noteikti varētu saukt par savējo.

6

Es katru rītu sāku ar ziņu lasīšanu. Man patīk būt infromētai par to, kas notiek. Ideja par to, ka arī es kādreiz būšu tā, kas informēs citus par aktuālākajiem notikumiem, ir lieliska! Būs cilvēki, kas iesāks savus rītus ar kafijas krūzi un lasot rakstus, kuru autore būšu es.

7

Vēl neesmu pabeigusi studijas, bet mani raksti jau ir publicēti “Zemgales Ziņās” (avīzē un interneta ziņu portālā), “Jelgavas Vēstnesī” (avīzē un interneta ziņu portālā), kā arī pārpublicēti tādos ziņu portālos kā “Tvnet.lv”. Es ticu, ka man izdodas!

8

Žurnālistika un mediji ir nozare, kas ir inovatīva un strauji attīstās. Tā ir nozare, kurā strādājošajiem tiek dota iespēja informēt citus par to, kas ir tiešām svarīgs. Tāpat arī darbs šajā nozarē dod iespēju meklēt patiesību – to pierādīt vai atspēkot. Ir jāstrādā ar atšķirīgiem viedokļiem un dažādām versijām, jāizanalizē – ko atklāt un ko noklusēt. Tā ir vara – reizēm mazliet biedējoša un tomēr tik vilinoša! Es zinu, ka esmu tam piemērota – meklēt patiesību un informēt par netaisnībām.

9

Studēt ir viegli, ja programma ir piemērota. Atrodi to, kas interesē un saista Tevi. Nebaidies riskēt un darīt to, kas liekas saistošs! Tikai Tu zini, kas Tev ir piemērots! Es zināju, nebaidījos, pamēģināju – un ir! Tas ir mans!

10

Tā esmu es šodien. Es svinu dzīvi un savas izvēles. Es zinu, ka esmu pareizajā vietā un dodos pareizajā virzienā. Sev piemērotajā. Es zinu, ka žurnālistika ir mana vieta. Nevaru vien sagaidīt!

Eseja “Autora redzējums fotožurnālistikā”.

Katra fotogrāfija, kas tiek uzņemta, ir vairāk vai mazāk autora redzējums uz pasauli, realitāti. Subjektīva. Jo tieši autors izvēlas, ko fotogrāfēt, kā fotogrāfēt, ko iekļaut kadrā un ko nē, kam pievērst uzmanību, ko akcentēt, izcelt utt. Līdz ar to, manuprāt, fotožurnālistika kļūst relatīva- fotogrāfiju vai attēloto var pasniegt un interpretēt dažādi.

Es savu gala izvēlējos saistīt ar Jelgavas promenādi. Man tā liekas kā maza, zaļa miera osta pilsētas vidū, kurā var peldēties, skriet, atpūsties, lasīt grāmatas, tikties ar draugiem, vizināties ar katamarāniem un laiviņām, rīkot pikniku utt. Vairāk cilvēku šeit noteikti var manīt vasarā, kad ir siltāks un cilvēki vairāk laika pavada ārā – pie dabas, taču aizmukt no pilsētas trokšņiem un steigas šeit var jebkurā gadalaikā. Interesanti, ka šai mazajai, zaļajai “vietiņai” ir ļoti izteikta robeža – blakus un visapkārt ielas, mašīnas, cilvēki.

Iespēja, kur atpūsties un izvēdināt galvu Jelgavā ir. Bet, vai cilvēki izmanto šīs iespējas? Pilsēta ir tik daudz investējusi šīs teritorijas izveidē, domājot un rūpējoties par saviem iedzīvotājiem, lai mums būtu kur atpūsties, uzņemt spēkus, mazliet norobežoties no pilsētas steigas un skaņas. Vai mēs – sabiedrība – to izmantojam? Vai cilvēki izmanto sniegtās iespējas? To arī centos noskaidrot gan apskatot šo atpūtas vietiņu, gan meklējot cilvēkus un pētot viņu nodarbes promenādē ar jautājumu sevī – vai cilvēli novērtē un izmanto viņiem sniegtās iespējas?

Rolāns Barts „Piezīmēs par fotogrāfiju” raksta par personisko saviļņojumu un emocijām, kas vispār rodas pirms fotogrāfijas tapšanas – tieši ar personiskām sajūtām un vīziju par esošo es piegāju savām fotogrāfijām un idejai. Par pamatu ņemot tieši savas emocijas, jo sākumā likās, ka visiem, tāpat kā man, šī promenāde liekas lieliska vieta, kur atpūsties, uzkrāt spēkus un pat izklaidēties.

David Bate grāmatā „Photography. The key concepts” raksta, ka realitāte katram ir tas, kam paši tic. Tāpat arī realitātē iekļaujas tas, ko cilvēki gribētu, lai pastāv. Tad es aizdomājos par to, ka varbūt šī zaļā un mierīgā vietiņa pilsētas centrā nav nemaz tik mierīga un zaļa? Varbūt es tikai gribu, lai tā ir. Varbūt es uz šo vietu skatos tā, bet citi citādāk? Varbūt citi šo vietu redz kā vienkāršu, ierastu pilsētas daļu? Varbūt kādam šī vieta izraisa netīkamas emocijas? Saprotu, ka mans skatījums uz šo vietu ir subjektīvs. Tā kā fotogrāfējot kadrus gala darbam, vados pēc savām emocijām, rodas jautājums – arī manas fotogrāfijas līdz ar to kļūst subjektīvas? Bet es taču it kā fotogrāfēju realitāti – neko nepielieku, neko neatņemu. Un tomēr – vai tās ir subjektīvas? Cik subjektīva tādā gadījumā ir pati fotožurnālistika?

Arī Susan Sontag grāmatā „On photography” raksta, ka realitāte vienmēr ir tikusi interpretēta – jau kopš filozofa Plato. Fotogrāfijās agrāk redzēja realitāti bildes formā, bet tagad bilde ir kā realitāte, tā ilūzija. Atkal rodas vairāki jautājumi – ja fotogrāfija var būt gan realitāte (kas ļoti der fotožurnālistikai), tā ilūzija, kā gan lai cilvēki, mēs, sabiedrība to spējam atšķirt? Kā lai zinam, ko un kā varam uztvert?

John Bergen grāmatā „About looking” raksta, ka fotogrāfija nav tikai attēls, bilde un reālā interpretācija, tā ir arī pēdas un pierādījumi (gluži kā pirktu vai pēdu nospiedumi). Gan fotokamera, gan cilvēka acis redz/reģistrē attēlus, apkārt notiekošo, taču tikai kamera var tos tiešām fiksēt. Šis nejauši izlasītais apgalvojums par acīm un fotokamerām manī raisa mazliet citas pārdomas – ja reiz es to redzu (ar acīm), es to varu piefiksēt ar fotokameru. Ja reiz es to redzu un esmu piefiksējusi – tas ir kaut kas reāls. Ja reiz es to varu redzēt, kādēļ gan citi to nevarētu redzēt? Ja reiz to redzu gan es, gan citi un tas ir reāls – tas ir objektīvs? Nevis subjektīvs? Lai gan  arī pirms tam rakstīju, ka neapstrādāta fotogrāfija ir reāla, mainās tikai tas, kā autors to ir pasniedzis – tātad tomēr subjektīvi.

Clive Scott savā grāmatā „The spoken image” raksta, ka mums vajadzētu atcerēties – fotogrāfijai (lai arī kāda veida vai satura šī fotogrāfija būtu) ir patiesa vērtība, kas ejot laikam un palielinoties cilvēku nezināšanai par pagātni, pauž un atspoguļo realitāti, palielina mūsu zināšanas par notikumiem. Autors raksta, ka fotogrāfijas kļūst par diva veida dažādiem dokumentāliem pierādījumiem – tās ir vēstures liecības un fotogrāfijas vēstures liecības. Līdz ar to, ir jāpieņem, ka vakar, šodien, rīt uzņemtās fotogrāfijas pauž informāciju par tagadni, mūsdienās notiekošo utt. – pēc pāris simtiem gadu skolēniem skolās, mācot par mūsu laiku, rādīs tagad uzņemtās fotogrāfijas (gluži tāpat kā mums rāda vēl senāk uzņemtās, lai izprastu vēsturi un dzīvi agrāk) – būtu taču labāk, ja šīs fotogrāfijas attēlotu patiesu realitāti, nevis safabricētu skatu uz notiekošo.

Mūsdienu iespējas ļauj ļoti viegli manipulēt ar fotogrāfijām – ir izgudrotas neskaitāmas programmas un aplikācijas, ka ļauj labot, mainīt, safabricēt fotogrāfijas, tādēļ mūsdienās, ieraugot kādu, piemēram, attēlu ar ļoti skaistu ainavu, bieži vien rodas jautājums – vai tas ir īsts? Vai tāda vieta pastāv? Vai tā ir tikai kāda autora iztēle? Manipulešāna ar fotogrāfijām notiek jau ilgu laiku – agrāk drukātajos medijos tika publicētas safabricētas fotogrāfijas, lai sabiedrībai paustu, piemēram, valdības slavinošu informāciju. Taču šī informācija bija nepatiesa, un kas gan žurnālistikai ir svarīgāks, ja ne patiesa informācija? Mūsdienu manipulāciju vidē sabiedrībai ir svarīgi zināt, ka tas, ko viņi lasīs medijos un redzēs klāt pievienotajās fotogrāfijās, ir īsts un patiess.

Liela nozīme, manuprāt, ir arī tam, kā šī subjektivitāte izpaužas fotožurnālistikā un fotogrāfijās kā tādās. Ja subjektīvas ir tikai autora emocijas, domas par kādu konkrētu notikumu, vietu, cilvēku, autors bieži vien vadīsies pēc tām (piemēram, patīk – fotogrāfē!, liekas, ka labi izskatās – fotogrāfē!, šeit var labi redzēt notikumu attēlojumu – fotogrāfē! utt.). Problēma, manuprāt, rodas tad, ja autors fotožurnālistikā izteikti apzināti izmanto savu subjektīvo skatījumu un iespējas, piemēram, apzināti „nogriezt” kaut ko no kadra, kas pauž būtisku informāciju par patiesību, tāpat arī ar cita veida apzinātu manipulēšanu ar vidi, zinot, ka fotogrāfija neattēlos gluži patieso ainu un tie, kas redzēs fotogrāfiju, var saņemt mazliet maldinošu informāciju un priekšstatu par esošo. Tas, protams, arī ir atkarīgs no autora sirdsapziņas, atļautajiem standartiem un fotogrāfiju mērķa, taču, manuprāt, fotožurnālistikai vajadzētu būt maksimāli patiesai (gluži tāpat kā vienkārši žurnālistikai), subjektīvo daļu atstājot tikai un vienīgi emocijās, nevis autora rīcībā. Subjektīvās emocijas uz pasauli, realitāti, fotogrāfiju varētu būt ļoti grūti „izslēgt” – mēs visi esam cilvēki, kas jūt, redz, domā, ir izveidojuši priekšstatu par lietām un notikumiem, taču samazinot šo subjektīvo emociju daudzumu līdz minimumam un fotogrāfējot, attēlot notiekošo pēc iespējas patiesāk – tā, manuprāt, būtu jādarbojas fotožurnālistikai.

/Sintija Liepiņa, 90.grupa

Jelgavas promenāde

Šis darbs tapa, lai iepazītos ar ielas fotogrāfiju, kuru nolēmu papildināt un izveidot arī par savu gala darbu.

Jelgavas promenāde man liekas kā maza, zaļa miera osta pilsētas vidū, kurā var peldēties, skriet, atpūsties, lasīt grāmatas, tikties ar draugiem, vizināties ar katamarāniem un laiviņām, rīkot pikniku utt. Vairāk cilvēku šeit noteikti var manīt vasarā, kad ir siltāks un cilvēki vairāk laika pavada ārā – pie dabas, taču aizmukt no pilsētas trokšņiem un steigas šeit var jebkurā gadalaikā.

Interesanti, ka šai mazajai, zaļajai “vietiņai” ir ļoti izteikta robeža – blakus un visapkārt ielas, mašīnas, cilvēki.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Iespēja, kur atpūsties un izvēdināt galvu Jelgavā ir. Bet, vai cilvēki izmanto šīs iespējas? Pilsēta ir tik daudz investējusi šīs teritorijas izveidē, domājot un rūpējoties par saviem iedzīvotājiem, lai mums būtu kur atpūsties, uzņemt spēkus, mazliet norobežoties no pilsētas steigas un skaņas. Vai mēs – sabiedrība – to izmantojam? Vai cilvēki izmanto sniegtās iespējas? To arī centos noskaidrot gan apskatot šo atpūtas vietiņu, gan meklējot cilvēkus un pētot viņu nodarbes promenādē.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Labdarības veikals “Zaļā vārna”

Laikā, kad sabiedrību uztrauc eiro cenu kāpums un sava maciņa biezums, Jelgavā atvēries labdarības veikals „Zaļā vārna” – ar mērķi nevis pelnīt, bet padarīt vieglāku un gaišāku dzīvi citiem. Tikai trešais šāda veikals Latvijā.

Pie veikala durvīm iepazīstos ar bezgala jauku meiteni ar lielisku uzvārdu – Lauru Laimīti. Viņa nākusi uz nesen atvērto veikalu nodot par mazu palikušās drēbes un bērnības mīkstās rotaļlietas – gluži tāpat kā es. Kopā ar Lauru arī iepazinu veikalu.OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Laura stāsta, ka nākusi nodot drēbes un rotaļlietas, jo šī veikala ideja viņai ļoti iepatikusies. „Vienmēr ir vēlme palīdzēt cilvēkiem, kuri nesavtīgi darbojas, lai palīdzētu citiem. Un zinu, ka kādam citam šīs lietas noderēs vairāk nekā man,” stāsta Laura.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

„Zaļajai vārnai” ir mazas un pavisam vienkāršas telpas, prece vēl nav sevišķi lielā daudzumā, taču tā ir ļoti dažāda – drēbes, rotaļlietas, trauki, grāmatas, plates un pat televizors. Veikala īpašnieks Edgars Griščenko stāsta, ka veikala pamatdoma ir par zemām cenām pārdot cilvēku atnestās un ziedotās mantas, un peļņu, nomaksājot telpu īri, ziedot labdarībai. „Apmeklētāju pagaidām nav daudz, trūkst reklāmas,” stāsta E.Griščenko, atklājot, ka vairāk cilvēku ziedo mantas, nekā iegādājas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA\OLYMPUS DIGITAL CAMERA\OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

Pēc Edgara stāstītā noprotu, ka veikalā saimnieko viņš uz maiņām ar sievu – bez nekādas peļņas gūšanas, tikai apmierinot vēlmi palīdzēt citiem. Rodas doma, ka tik nesavtīgiem cilvēkiem vajadzētu būt vairāk šajā pasaulē. Novēlu Edgaram veiksmi ar veikalu, iegādājos grāmatu un apsolos reizēm iegriezties.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Fotogrāfijas, kas mani iedvesmoja

Šīs ir fotogrāfijas, kas mani iedvesmoja Fotožurnālistikas kursa mājasadarbiem. Šīs un vēl daudz. Diemžēl, autorus šīm bildēm nevarēšu nosaukt – tās ir atrastas interneta plašumos bez jebkādas iespējas noteikt to autoru. Bet man pašai tas nav svarīgi. Svarīgāk ir tās, kādas emocijas sniedz šīs fotogrāfijas.

Image

Image

Image

Image

Image

Image

Image

Image

Fotogrāfijas, kas mani iedvesmoja

Iedvesmojos arī no Mr. Ellis (autora pseidonīms) fotogrāfijām, kas, manuprāt, atspoguļo ļoti reālistisku, interesantu, aizraujošu, pat nedaudz smeldzīgu Amerikas vidi un ikdienu.

Image

Image

Image

Image

Image

Image